Šodien strādāju kafenē un darba laikā man viens kolēģis iedeva saldējuma kokteili... Tā forši - uzreiz smaids sejā un lielāks prieks strādāt. Sapratu, ka ja es vairāk priecātos par mazajām lietām kas ar mani notiek tad noteikti būtu priecīgāks visu laiku! ;) Vankūverā dzīvojot var dzirdēt "paldies" un "atvaino" miljons reižu dienā, un kad pats sāk lietot šos vārdus biežāk (miljons reižu dienā) tiem itkā pazūd vērtība, bet tā tikai liekās, jo zemapziņā šie vārdi diezgan ietekmē. Piemēram ja kāds skytrainā uzgrūžas virsū un nepasaka "sorry" tad uzreiz liekas "ārprāts - kāds nepieklājīgs ķīnietis!!", bet ja viņš pasaka "sorry" tad liekas, ka tas nemaz nebija nepieciešams, jo katram tā varēja gadīties - tas tak ir sabiedriskais transports! Un nekāda dusma pēc šī vārda atvaino neparādas. Arī dzirdot šo vārdu miljons reižu dienā.
Tas nu bija mazliet par "piedod" un "paldies", bet nejau ar to šī diena man palikusi atmiņā...
Pie mums šodien bija uzaicināti Raivo un Valdis. Ar viņiem arī patusējāmies, uzpīpējām ūdenspīpi un parādīju viņiem kas ir geocachings. Naktī aizgājām uz parku, kurš atrodas otrpus ielai un viņi atrada divus slēpņus. Tagad jau arī viņiem geocachings kļuvis par hobiju. Es tik nopriecājos, ka pasaulē vel par diviem saslimušiem cilvēkiem vairāk... Ja tā padomā tad par geocach esmu tik daudziem pastāstījis, ka man liekas sanāk vairāk kā 20 - cilvēki un aptuveni 1/4 jau ar to ir saslimusi tā nopietnāk... :)
Arī man laikam jāsaka "PIEDOD" pirmkārt sev un otrkārt dažiem cilvēkiem par to ka neesmu sarakstījis savus notikumus vankūverā. Daudz citas lietas darāmas un nav visam laika... ;(
Jā, es arī esmu šo ieradumu manījusi visur, kur esmu pabijusi ārpus Latvijas.
AtbildētDzēstP.S. Forši, ka atkal raksti blogu! Nepazūdi :)Esi par 2 mēnešiem atpalicis no realitātes :)